5 rožu pušķi

Tā es mācos ekonomiku. Lasīju mācību grāmatu universitātei un atradu dažas interesantas lietas.

Tēmā par tirgus nepilnībām, kad runa ir par pozitīvajiem un negatīvajiem ārējiem efektiem (nav nemaz svarīgi šajā gadījumā, kas tie tādi ir) autore pozitīvam ārējam efektam ražošanas jomā piedāvā šādu piemēru: (citāts) hidroelektrostacijas aizsprosta būve: šāds aizsprosts kontrolē ūdens līmeni tiem, kas dzīvo lejup pa straumi, un/vai veido gleznainu ūdens krātuvi, kas ir saistoša no atpūtas viedokļa.
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Hidroelektrostacijas aizsprosta būve: šāds aizsprosts kontrolē… pie velna, kādas muļķības, un/vai veido smakojošu, betona sienu ieskautu ūdens blāķi, nemaz nerunājot par postu, ko tas nodara ainavai un zivīm.

Tēmā par Jaunās ekonomikas laikmetu autore runā par galvenajām šī laikmeta iezīmēm, un kā vienu no tām min „uz zināšanām balstītu ekonomiku” un „izglītotu cilvēku”, kam seko (citāts): Turklāt būtu lietderīgi valstiskā līmenī risināt uzņēmīguma kompetences (uzņēmējspēju) attīstību jauniešiem jau no mazotnes visos izglītības sistēmas līmeņos…
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Turklāt būtu lietderīgi jauniešiem jau no mazotnes visos izglītības sistēmas līmeņos mācīt būt materiālo vērtību dievinošiem naudas grābējiem.

Tēmā par ražošanas organizāciju, konkrēti par uzņēmumu līdzekļiem rakstīts sekojošais: (citāts) Mūsdienās īpaši svarīga loma ir tādiem nemateriāliem uzņēmuma līdzekļiem kā patenti, licences, autortiesības, preču zīmes, izdevumi pētniecības darbiem. Jaunās ekonomikas apstākļos veidojas nemateriālo vērtību pieauguma tendence.
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Mūsdienās īpaši svarīga loma ir tādiem… bla bla bla… Jaunās ekonomikas apstākļos tiek darīts viss iespējamais, lai jebkuru nemateriālo vērtību padarītu par materiālo, respektīvi – par naudas grābšanas līdzekli.

P.S. Tas tā, humoram. Bet katrā jokā daļa patiesības. Tāpēc, mīļie cilvēki, neļaujieties sevi tik viegli apmuļķot ar gudrām, liekulīgām muldēšanām, bet padomājiet, ko patiesībā šie vārdi nozīmē.

Šī sadaļa, tāpat kā visa šī saite (tikai vēl vairāk) paredzēta vienam mērķim - 5 ROŽU PUŠĶIEM, jeb, citiem vārdiem, lai padarītu dzīvi interesantāku.

22.0ktobris, 2008. gads.

Pēdējā laikā ar cilvēkiem biežāk notiek dīvainas lietas. Konkrēti  - šīs pēdējās trīs dienas.

            Aizvakar bija tāds atgadījums: braucu autobusā, kas nebija sevišķi pilns, tikai daži cilvēki stāvēja kājās. Viens no kājās stāvētājiem bija puika, astotklasnieks no 3. Vidusskolas (šo info. zinu  no agrāk nejauši noklausītām sarunām). Tātad, šis puika stāvēja visu laiku pie pašām durvīm, tā it kā gribētu kāpt ārā. Nu, parasti neviens tā nedara, bet viņš darīja, pie tam turpināja tā stāvēt arī tad, kad jau bija atbrīvojušās dažas sēdvietas.

            Un tad notika tas gadījums – ārā kāpt savajadzējās onkulim, kurš man pēc skata jau šķita nedaudz dīvains, bet, nu, nekas sevišķs. Taču, kāpjot ārā pa durvīm, pie kurām turējās puika, onkulis teica: „Bļe, ko tu te stāvi? Ej sēdi! Kas, tev smadzenes… ?” Beigas es nesaklausīju.

            Vakar braucu mājās ļoti pilnā autobusā. Tas bija viens no tiem autobusiem, kuriem pašā priekšā ir tāds dīvains krēsls – viens, bet tāds pusotru vietu plats – ne šis ne tas. Tajā bija apsēdusies sieviete un brīvajā pusvietiņā nolikusi somiņu. Blakus stāvēja pavecāka tante, kas ar vien pieaugošā tonī kaut ko runāja krieviski. Sākumā man likās, ka tas ir strīds pa telefonu, bet tad ievēroju, ka tante runā ar sēdošo sievieti. Sarunas sākumu es nebiju dzirdējis, bet, cik varēja saprast, tantes mērķis bija apsēsties blakus sievietei. Sākumā viņa runāja kaut ko par somiņām, bet beigās, jau iekarsusi, par dibenu formām, izmēriem un pat nosauca sievietes dibenu par „jūsu skaisto persiku”. To visu viņa darīja skaļi, un tad, iekārtojusies blakus sievietei, vairākas reizes tīši tai spiedās virsū, gandrīz iesēzdamās klēpī. Vēl tad tantuks nevarēja rimties, un, jau ērti iekārtojies, pavēstīja visam autobusam, ka viņai ir 56. izmērs.

            Šodien es redzēju kā divi cilvēki nokrīt. Bet tā kārtīgi nokrīt, nevis vienkārši paklūp.

            Pirmais bija kāds pavecāks onkulis, kas aizķērās aiz apmales, gribēdams šķērsot ielu. Cilvēki viņam uzreiz palīdzēja, un viss bija labi. Otrā bija kāda sieviete vai meitene ar kupliem matiem. Tas notika tunelī pie Stockmann – es dzirdēju īsu, bet skaļu kliedzienu, un paskatījies, redzēju uz trepēm sedošu sievieti, kas pētīja sava augstpapēžu zābaka papēdi.

Patiesums

Vislabāk izkoptā māka
ir māksla būt mākslīgam,
bet patiesumu -
to drīz tikai fotografijas rādīs.

Un skumjas acis to skatīs
kā lielu dārgumu,
kas izlaists
tik vieglprātīgi no rokām.

Bet kaimiņu Džons pasmiesies
par šo bērnišķīgo naivumu
un aizies
uz virtuālo randiņu.

 * * *
Jutība.

Cik gan nav gribēts jau.
Izplaukt!
Just, kā pavasaris klāt.

Un tomēr.
Neko tu viņai nepadarīsi…
Ja pati rokā nedosies,
nekad to nenotversi.

Vēl trakāk iet tādiem kā man.
Tādiem, kam gribēt sanāk labi,
bet ar darīšanu švaki.
Kas nekad nepasaka meitenei,
kas skaista tā kā roze,
ka viņa ir tā kā puķe.

Un ka ļoti ļoti gribas
izstaigāt katru ielu Vecrīgā
ar viņas roku savējā.

09.2008.