Tad tuvā pavasarī, kad ceriņkrūms ar smaržu pilda,
pavasars’ ar sauli silda,
mēs māsim roku Hanzai savai un sumināsim to tālai slavai!
Pavasaris? Ir. Tuvojās jau vasara.. Ceriņkrūmi? Ir. Skolas teritorijā esošie, jau pamazām sāk plaukt un smaržot. It īpaši pēc lietus. Saule? Ir. Kad redzi, ka ārā uz soliņa pie kafejnīcas logiem ar vien retāk sanāk apsēsties, jo ar katru grādu plusā nāk klāt kāds ”saulītē sildīties” gribētājs. Vai mājam ar roku jau Hanzai savai? Drīz. Neaptverami drīz. Vai suminām to tālai slavai? To redzēsim un uzzināsim tik tad, kad jau oficiāli būsim Rīgas Hanzas vidusskolas absolventi, ar atestātu un diplomu rokās.
Es atceros, ka pagājušogad tieši ap šo pašu laiku es skatījos uz iepriekšējiem absolventiem, jautāju: „Kāda ir sajūta? Gatavi eksāmeniem un izlaidumam?” un domāju: „Pēc gada mēs (šī gada 12tie) būsim viņu vietās..” bet tas vēl šķita.. tālu. „Tālu” pārvērtās par „ātri”, un tagad šis brīdis ir pienācis- esam visu iepriekšējo gadu absolventu vietās. Un pēc mums būsiet visi jūs- RHV skolēni, kuriem vēl vismaz gads ir jāstaigā skolas gaitā. Es atceros, ka daži piefiksējām sev gada sākumā galvā domu: „Izbaudi! Tas taču ir pēdējais SKOLAS, vidusskolas gads. Jūs esat paši lielākie te! Beidzot! Ej, mācies, izmanto un izbaudi it visu, ko skola tev vēl dod. VAIRĀK tā nebūs..” Bet, protams, ka šī gada laikā doma pazibēja, pie tās mēs neturējāmies.. Laiku pavadījām, protams, daudz ko izbaudot. Arī privilēģijas, ka esi no vecākās klases… Gan skolotāju, gan direktora attieksmi jau kā pret pieaugušiem līdzcilvēkiem, gan „bez rindas” opciju kafejnīcā, kur tevi jau atpazīst un mīļi sagaida/sveicina katru dienu Andris un Veriņa, gan to, ka esi iemācījies piekopt mazliet brīvāku režīmu un neiespringt par lietām, kuras uztrauca tad, kad vēl nebijām tik bezkaunīgi aprēķinātāji par to, ko tad mums īsti vajadzēs no skolas zināšanām.. 
Katrā ziņā viens nu ir skaidrs- katrs nākamais skolas gads, kas pietuvina pamazām absolvēšanai, paiet ar vien ātrāk un nemanāmāk. Bet pats labākais, manuprāt, ir tas, ka tev pat nav skumji par to. Protams, skumjais brīdis būs. Tādi būs vismaz divi- 23.maijs, pēdējais zvans, un 20.jūnijs, izlaidums. Bet pagaidām, manuprāt, īsti vēl neapzināmies to, cik tuvu esam skolas gaitu beigām, tāpēc arī neskumstam pa īstam. Varbūt pat labi- godam izbaudām vēl tās kripatiņas no bezrūpības un siltuma, ko mums sniedz Hanzas sienas. Jo cilvēks taču apzinās tikai to, kas viņam ir, tikai tad, kad tā vairs nav.
Un uz iedvesmojošas un pozitīvas nots skaņām- saņemamies, saņemamies vēl to mazumiņu, kas mums priekšā! VISI Hanzieši! Kā arī.. It īpaši mēs, absolventi, un, protams, arī pus ceļa absolventi- 9tie! Drosmei- 12tie, esmu padzirdējusi no iepriekšējiem absolventiem, ka tie eksāmeni NAV nemaz tik drūmi, kā mums skolotājas iestāsta.. un, 9tie, arī jūsu eksāmeni nav mirstamā kaite- apsolu- been there, done that!
12 gadi nav nemaz tik ilgs laika periods. Baudiet, Hanzieši, visu, ko sniedz skolas gaitas kā tādas, it visu, ko jums šī skola sniedz, esiet lepni, ka esat tieši šīs skolas absolventi un skolēni, jo mēs ESAM kā liela ģimene, kas daudzās skolās ir retums. Es lepojos ar to, ka šos 12 gadus esmu pavadījusi tieši šeit un nekur citur. Novēlu jums arī izjust šo lepnuma sajūtu!
Līdz izlaidumam..