Nu šeit tāds neliels manu drūmāko skriceļu apkopojums. Diez kas jau nav, vismaz no tehniskā aspekta. Un “Smaidot” ir pats pats pirmais dzejolis, ko jebkad esmu uzrakstījis, ja kas.
“Gallery”
Es uzrakstītu dzejoli par šo mirkli,
ja tas būtu mans un līdz galam īsts…
Bet kur gan tas viss pazuda?
Kur palika eiforija saldā?
Kur palika vārdi, tik skaistie?
Kur domas, sejas un sapņi?
Kur kaut vai aplamas iedomas?
Smakojošs, iedzēris vīrs
autobusā man blakus sēž,
un nekur nav ne miņas
no tevis.
Krāsainā, skaļā diskotēkā,
lielā, pelēkā mājā
atskan sajūsmas spiedziens -
tur laikam var rezēt nedaudz atkailinātus vēderus.
Atstāj mani mierā,
Neliecies par mani ne zinis.
Kad skan Galerija, tas ir ārsts,
ĀRSTS, kas man sapņos rādās.
[12.2007.]
* * *
Es tevi redzēju saulei krītot,
skaļi kāpjot kalnā…
Piedod, bet šķiet, ka šodien atkal
tev nāksies man to nodarīt!
Paņem manu roku, un, lūdzu, izglāb mani,
jo es atkal sev to nodarīju -
tāds emociju narkomāns…
Kāds neprāts, kur es esmu!
Kāds viltots bohēms!
Kāds viltots pavēlnieks!
Kāds šausmīgs šausmīgs idiots!
#$%^&*
[10.2007.]
* * *
Man gribās šodien nīkt
Un sārta vīna mucā slīkt.
Dziļi spirta mucā nirt
Un tur pat arī mirt.
[11.2007.]
* * *
Smaidot
Šodien sagruva pasaule,
Bet tas jau nekas,
Ka noticis kaut kas
Tāpat neviens nemanīja,
Tik man vienam tā mānija.
Varens bija tracis,
Brūnas bija acis,
Kad, sēžot uz soliņa, runāja ar kādu,
Un kasīja kāju…
Smaidot…
[05.2006.]
* * *
Sveces deg. Vakars.
Kājas ir dubļos.
Meitene gaida, es bez atbildes,
vai tas reibums, vai kas vairāk.
Gaidu savu drosmi -
varbūt šodien, varbūt rīt.
Alkohola pilns
apskāviens ir īsts.
[01.2007.]
