Tā nu ir sanācis, ka nekādas aktivitātes 5 rožu pušķos jau sen nav bijis, un droši vien arī vēl ilgi nebūtu bijušas, ja ne šo pēdējo dienu notikumi.

Visa lielā jezga ap meteorītu mani padarīja pietiekami iekšēji nemierīgu, lai rastos vēlme to izrakstīt ārā. Diemžēl jāpiebilst, ka pie tā vairāk vainojama ļaužu reakcija nekā pats notikums.

Tāpēc, izmantojot iespēju piesārņot tīmekļa plašumus ar savu nožēlojamo rakstu, es nespēju turēties pretī kārdinājumam un nenosaukt visus tos, kuros šis mazais meteorīts radīja kaut niecīgāko sašutumu vai neapmierinātību par riebīgām cūkām.

Sakāt, katram ir tiesības uz savu viedokli? Jā, droši vien,ka ir. Katram tik tiešām IR tiesības būt garlaicīgam, neinteresantam, stenošam un vaidošam īgņam. Piedevām, daudzos gadījumos arī stulbam.

Kas liek man tā uzskatīt? Gluži vienkārši - iemsli, kāpēc izjust neapmierinātību paši par sevi ir stulbi:

1.  lieki tēriņi. Kā daži izteikušies - nelietderīgi iztērēta nauda; viņiem kā Tele2 klientiem esot pašiem pret savu gribu jāsponsorē šādi nieki, utt.
2. valsts tēla bojāšana pasaules acīs. - šis ir viens no topa argumentiem nostājai pret joku. Bet man gribas jautāt - no kurienes vispār šī doma uzradās? Neesmu cītīgi sekojis notikuma un viedokļu attīstībai, bet varu derēt, ka cēlonis ir kāds “sabiedrības intereses īpaši aizstāvošs” politiķis, jo ne no kurienes citurienes tāds marasmātisks idiotisms nevarēja rasties. Par tālāko jau parūpējās inertie, patriotiskie bāleliņi un tautumeitas.
3. Tele2 intereses galu galā tomēr bija savtīgas.  - Skaidrs, ka bija. Nu un tad? Tavas intereses ir nesavtīgas?
4. vienkārši inertums (glupums) - pieļauju, ka arī šis ir nozīmīgs iemesls kopējās negatīvās domās veidošanā. –> Cilvēks iet, iet, skatās - priekšā pūlis, kaut ko bļauj. Nu labi, iet cilvēks klāt un bļauj līdzi.
5. “Un kas būtu, ja kāda māja pa īstam degtu, kamēr ugunsdzēsējiem jāčakarējas ar kaut kādiem jokiem?” - šis ir vienīgais kaut cik attaisnojošais iemesls. Bet kopumā - parāk daudz mums patīk domāt, kā būtu, ja būtu. Gan jau kaut kā būtu.
6. ļaunprātīga cilvēku maldināšana, muļķošana. Ja godīgi, tad tikko izdzirdēju no saviem ģimenes locekļiem, ka Mazsalacas novadā nokritis meteorīts, tā uzreiz teicu - muļķības, 100 % izrādīsies, ka kaimiņu Juris pa nakti izracis. A ziniet, ko es domāju tagad, kad atklājās, ka patiešām bedre ar lāpstām rakta, nevis kosmosa akmeņa izsista - jā, tagad es domāju, ka tas patiešām bija īsts meteorīts, un viss šis joks ar Tele2 ir safabricēts, lai cilvēkiem pazustu interese, un NASA un Malders varētu mierīgi veikt pētījumus. Nopietni es tā domāju. Tāpēc ja jūtaties apmuļķoti un aizskarti, tad ejiet un izraudieties - būs gaišāks skats uz dzīvi pēc tam.

Starp citu, es pats ar esmu Tele2 klients, un man viss vienalga, pat vairāk - ja par manu naudu taisa šitādus trikus, tad es pat ar mieru piemaksāt - lai jums vairāk ko stenēt, un lai Latvija vēl lielāka muļķu zeme “gudro” zemju acīs.

Cerams, ka noderēs iekarojot pilsētas ielas

http://www.urlabar.tk/

Bet es šodien piedzīvoju situāciju, kas reālā, traģikomiskā veidā ātklāja, kādi traki laiki nu ir pienākuši. Konkrētāk - viss risinājās pie Esplanādes parka, katedrāles pusē, pie Narvessen un tā mazā bulku un maizīšu veikala, kas blakus Narvesenam.

Ar Edvrdu un Zani spriedām, kur iegādāties kaut kādu pārtiku, tā kā Narvessenā nekā nav un viss ir dārgs. Ieskatījāmies bulciņu veikalā, un secinājām ka arī tur nekas jēdzīgs nebūs atrodams. Tā nu mēs gājām tālāk, bet te pēkšņi mūs pilnīgi aizsmakušā un čerkstošā balsī uzrunāja uz tuvējā soliņa sēdošs bezpajumtnieks. Viņa teiktais bija aptuveni šāds: “Tur par 35 santīmiem ir ar gaļu. Ko vēl lētāku jums vajag?”

Vot tā ir krīze, - bija vienīgais, kā šo situāciju komentēt. Cik traki laiki pienākuši, kad jau pat bezpajumtnieki atļaujas vairāk, un izsmej parastots ļaudis.

Notiks 1. aprīlī plkst. 15:45.

Būs skolēnu un absolventu komanda. Un varbūt vēl šis tas…

• Šogad mūsu garadarbus lasīja vairāk nekā 12 000 apmeklētāju.
• Liela daļa apmeklētāju ieplūda no gūgles ar atslēgvārdiem kā:

1. Kas ir hokejs
2. Karaliskais improvizācijas teātris atsauksmes
3. Dzimšanas dienu un izlaiduma dzejoļi
4. Pokemoni eksistē?
5. Dibenu formas
6. un ne viens vien rožu un pušķu meklētājs…

• Mums ir vairāk nekā 350 komentāru, no kuriem 1% bija spams. (jep, mums tāds ar ir, taču tas tiek atkīvi nīdēts ārā)
• 40% publicēto rakstu un 25% komentāru pieder eginatoram, kas viņu arī padara par aktīvāko 5rp biedru - Congratulations!
• Kopumā pēc komentāru skaita:

1. eginators - 25%
2. ursvamp - 19%
3. fleedermausiic - 9.7%
4. supermarta - 9.4%
5. R. - 7%

• He he  - un šķiet, ka nesen te iemaldījās kāda porno zvaigzne. Savdabīgākā e-pasta balvu saņem: stripaina.zebra [at] xxxl.com īpašniece. Uzmanību: Mājaslapa xxxl.com nav droša atvēršanai darbā.

Tad,

Drūmums šodien virsū nāk
un veldzē sirdi
no sakarsētām iekārēm.

Bet acīm miera nav,
tās pašas atrod dzirksteles
un samet pilnu sirdi.

Var jau nodzēst citas,
bet no tās vienas
vienmēr sanāk ugunsgrēks.

Vispār jau tas skricelītis tikai tā. Kaut kas daudz piemērotāks valentīndienai man šķiet šis (atzīšos, aizņemts no kādas galerijas draugos. Bet, jau atkal, žēl tādu nepopularizēt):

Tāpēc jā, priecīgu jums šo dienu!

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…

Anekdote: Jānītis tētim: -Tēt, pastāsti kas ir politika? -Nu skaties, piemēram, mūsu ģimene. Es pelnu naudu, tātad es esmu finansu ministrija. Mamma vada saimniecību, tātad viņa ir valdība. Vectētiņš seko, lai mājās būtu kārtība, tātad viņš ir arodbiedrība. Mājkalpotāja dara visus mājas darbus, viņa ir uzņēmēji un darbaļaudis. Viss ko mēs darām ir priekš tevis, tātad tu esi tauta, bet tavs jaunākais brālītis mūsu nākotne. Saprati?
-Nē.
-Nu tad ej gulēt. Nakts vidū Jānītis pamostas no sava brāļa raudāšanas, viņš skrien modināt māti, bet tā neceļas. Tad viņš dodas meklēt tēvu un atrod to virtuvē kur tas kniebj mājsaimnieci, pie kam vectētiņš to visu novēro pa durvju šķirbu. Pēc tā visa Jānītis atgriežas savā guļamistabā. No rīta viņš satiek Tēvu un saka:
- Tēt, tēt es sapratu kas ir politika.
- Nu?
- Tas ir tad kad finansu ministrija drāž uzņēmējus, valdība tajā laikā guļ un arodbiedrība uz to visu noskatās caur pirkstiem. Tajā pašā laikā uz tautu visiem uzspļaut, bet nākotne ir sūdos.

Tas patiešām ir 5RP cienīgs notikums, jo, kā mēs ļoti labi saprotam, padara dzīvi krietni vien interesantāku. (Nu vismaz tajā valstī.)

Labojums: wups, izskatās, ka ar tādu inflāciju ir grūti tikt līdzi laikam.   —>

P.S. Sāpe ir izkliegta , atvainojos , ja dažviet teksts ir prasts , nesakarīgs vervelējums , bet man kārtējo reizi piemetās rakstiskā caureja!