5 rožu pušķi

Nu, laikam ir…

Tad,

Drūmums šodien virsū nāk
un veldzē sirdi
no sakarsētām iekārēm.

Bet acīm miera nav,
tās pašas atrod dzirksteles
un samet pilnu sirdi.

Var jau nodzēst citas,
bet no tās vienas
vienmēr sanāk ugunsgrēks.

Vispār jau tas skricelītis tikai tā. Kaut kas daudz piemērotāks valentīndienai man šķiet šis (atzīšos, aizņemts no kādas galerijas draugos. Bet, jau atkal, žēl tādu nepopularizēt):

Tāpēc jā, priecīgu jums šo dienu!

Patiesums

Vislabāk izkoptā māka
ir māksla būt mākslīgam,
bet patiesumu -
to drīz tikai fotografijas rādīs.

Un skumjas acis to skatīs
kā lielu dārgumu,
kas izlaists
tik vieglprātīgi no rokām.

Bet kaimiņu Džons pasmiesies
par šo bērnišķīgo naivumu
un aizies
uz virtuālo randiņu.

 * * *
Jutība.

Cik gan nav gribēts jau.
Izplaukt!
Just, kā pavasaris klāt.

Un tomēr.
Neko tu viņai nepadarīsi…
Ja pati rokā nedosies,
nekad to nenotversi.

Vēl trakāk iet tādiem kā man.
Tādiem, kam gribēt sanāk labi,
bet ar darīšanu švaki.
Kas nekad nepasaka meitenei,
kas skaista tā kā roze,
ka viņa ir tā kā puķe.

Un ka ļoti ļoti gribas
izstaigāt katru ielu Vecrīgā
ar viņas roku savējā.

09.2008.

Lūk, kas sanāca, kad pēc gandrīz 3 mēnešus gara beziedvesmas perioda biju tik “nogribējies”, ka ļāvos nedaudz neiespringt uz orģinalitāti. Šitais tāds vienkāršs un, vispār, tā notiek, kad par daudz ravē. Stundām tik sēdēt un sēdēt nebeidzamā nezāļu jūrā. Un pēc divām nedēļām viņas ir atpakaļ, bet stūlbā zāle nedīgst un nedīgst, maita tāda. Un tad man apnika, jo nav godīgi - pagalmā tik daudz nezāļu, un zāles tik maz, bet man apkārt zāle un puķes tik daudz, bet nezāļu nav.
 

 Nezāle

Man vajag, lai tu ieaudz manī kā nezāle
Tik dziļi un ar spēcīgu sakni,
Ka nevar tik viegli tevi ārā dabūt.

Tu pārņemtu un iznīdētu visus
Skaistos, tīros un pareizos ziedus
Un augtu pati viņu vietā.

Gan jau tevi ravētu, un raustītu
Tavas lapas un necilos ziedus
Ka tu atkal un atkal (no jauna) manī augtu.

Goda vārds, tu būtu vienīgā manā pļavā,
Ja vien izdarītu pašu galveno, ko nezāle dara -
Proti, iesētos pati.

[10.06.08]

Tad tuvā pavasarī, kad ceriņkrūms ar smaržu pilda,

pavasars’ ar sauli silda,

mēs māsim roku Hanzai savai un sumināsim to tālai slavai!

Pavasaris? Ir. Tuvojās jau vasara.. Ceriņkrūmi? Ir. Skolas teritorijā esošie, jau pamazām sāk plaukt un smaržot. It īpaši pēc lietus. Saule? Ir. Kad redzi, ka ārā uz soliņa pie kafejnīcas logiem ar vien retāk sanāk apsēsties, jo ar katru grādu plusā nāk klāt kāds ”saulītē sildīties” gribētājs. Vai mājam ar roku jau Hanzai savai? Drīz. Neaptverami drīz. Vai suminām to tālai slavai? To redzēsim un uzzināsim tik tad, kad jau oficiāli būsim Rīgas Hanzas vidusskolas absolventi, ar atestātu un diplomu rokās.

Es atceros, ka pagājušogad tieši ap šo pašu laiku es skatījos uz iepriekšējiem absolventiem, jautāju: „Kāda ir sajūta? Gatavi eksāmeniem un izlaidumam?” un domāju: „Pēc gada mēs (šī gada 12tie) būsim viņu vietās..” bet tas vēl šķita.. tālu. „Tālu” pārvērtās par „ātri”, un tagad šis brīdis ir pienācis- esam visu iepriekšējo gadu absolventu vietās. Un pēc mums būsiet visi jūs- RHV skolēni, kuriem vēl vismaz gads ir jāstaigā skolas gaitā. Es atceros, ka daži piefiksējām sev gada sākumā galvā domu: „Izbaudi! Tas taču ir pēdējais SKOLAS, vidusskolas gads. Jūs esat paši lielākie te! Beidzot! Ej, mācies, izmanto un izbaudi it visu, ko skola tev vēl dod. VAIRĀK tā nebūs..” Bet, protams, ka šī gada laikā doma pazibēja, pie tās mēs neturējāmies.. Laiku pavadījām, protams, daudz ko izbaudot. Arī privilēģijas, ka esi no vecākās klases… Gan skolotāju, gan direktora attieksmi jau kā pret pieaugušiem līdzcilvēkiem, gan „bez rindas” opciju kafejnīcā, kur tevi jau atpazīst un mīļi sagaida/sveicina katru dienu Andris un Veriņa, gan to, ka esi iemācījies piekopt mazliet brīvāku režīmu un neiespringt par lietām, kuras uztrauca tad, kad vēl nebijām tik bezkaunīgi aprēķinātāji par to, ko tad mums īsti vajadzēs no skolas zināšanām.. 

Katrā ziņā viens nu ir skaidrs- katrs nākamais skolas gads, kas pietuvina pamazām absolvēšanai, paiet ar vien ātrāk un nemanāmāk. Bet pats labākais, manuprāt, ir tas, ka tev pat nav skumji par to. Protams, skumjais brīdis būs. Tādi būs vismaz divi- 23.maijs, pēdējais zvans, un 20.jūnijs, izlaidums. Bet pagaidām, manuprāt, īsti vēl neapzināmies to, cik tuvu esam skolas gaitu beigām, tāpēc arī neskumstam pa īstam. Varbūt pat labi- godam izbaudām vēl tās kripatiņas no bezrūpības un siltuma, ko mums sniedz Hanzas sienas. Jo cilvēks taču apzinās tikai to, kas viņam ir, tikai tad, kad tā vairs nav.

Un uz iedvesmojošas un pozitīvas nots skaņām- saņemamies, saņemamies vēl to mazumiņu, kas mums priekšā! VISI Hanzieši! Kā arī.. It īpaši mēs, absolventi, un, protams, arī pus ceļa absolventi- 9tie! Drosmei- 12tie, esmu padzirdējusi no iepriekšējiem absolventiem, ka tie eksāmeni NAV nemaz tik drūmi, kā mums skolotājas iestāsta.. un, 9tie, arī jūsu eksāmeni nav mirstamā kaite- apsolu- been there, done that! 

12 gadi nav nemaz tik ilgs laika periods. Baudiet, Hanzieši, visu, ko sniedz skolas gaitas kā tādas, it visu, ko jums šī skola sniedz, esiet lepni, ka esat tieši šīs skolas absolventi un skolēni, jo mēs ESAM kā liela ģimene, kas daudzās skolās ir retums. Es lepojos ar to, ka šos 12 gadus esmu pavadījusi tieši šeit un nekur citur. Novēlu jums arī izjust šo lepnuma sajūtu!

Līdz izlaidumam..

Trīs skriceļi angliski.

Muse for one night

I’m a dreamer, I’m believer
And you’re so pretty
A fantastic muse for just one night

In a dress of white and silver
With a grace of princess
You’re a truthful joy for poet’s eye

I have seen a muse for one night
The one I won’t forget so soon
The one too good to be true

[08.2007.]

Aizdedz savu cigareti

This winter is cold
This feeling is bliss
A creature of bitter and joy

Your dreadful presence takes my breath
A glorious sun makes morning to shine
The moment has finally came

No one’s here to interrupt
A space in time for two of us
So hurt me in the soul

Watch me swallow all the pain
And keep me quiet till the end
I will like you all the same

[05.2007.]

Extended use of words

To dream a dream
is so beautiful
Never real, always mine

But there is always
World in between
Always real, never mine

But I belive in fantasy
And I don’t need a world
If I can have a dream…a real…

[08.2007.]

aiz loga līst
un auksta saule
skrāpē
aplupušo lazdu riekstu
sausās čaumalas
vējšs pārsāla
savu vīriešu zapti
muļķīgs sārtums
iezogas putna spalvās
raupjie pirksti tiecas pret zemi
lauztās sirdis triecas
pret zemēm
manām

 Un te nu ir manējie par tādu lietu, ko laikam mēdz saukt par mīlestību. Pats es īsti nezinu, kas tā ir par lietu, tāpēc droši saukt to par mīlestību nevaru. Drīzāk jau īslaicīga iekāre. Nu katram no tiem (dzejoļiem) ir savs mazs, murgains stāstiņš, un lielākoties tie visi ir veltījumi kādām, kuras to nekad neuzzinās…

Skaistākā nakts

Uz ceļiem
Zem tava loga.

Tā bija skaistākā diena,
Kad ieraudzīju tevi.

Un tagad, zem tava loga,
Lūdzu nesaki, ka tā bija pēdējā…

Jo man atlicis vēl daudz dienu,
Bet tikai tu vari padarīt kādu no tām
Par skaistāko…

Kad tavas lūpas skārs manas
Nevajadzēs pat acis,
Lai nosauktu to dienu
Par skaistāko…

Un kad mums apkārt viss izzudīs
Un tu būsi mana pasaule
Un es būšu tavējā
Būs tikai mīlestība
Un tā naksts kļūs
Par skaistāko…

[10.2006.]
Tuvāk tev

Un
Nu es zinu vienu lietu
To kas līst pār mani katru dienu

Tagad zinu vienu lietu
To kas tuvāk tev
To kas līst pār mani katru dienu

Panāc tuvāk
Skaistais skuķi
Lai es varu
Pateikt vienu…
Pateikt vienu lietu
To kas tuvāk tev
To kas līst pār mani katru dienu

Ja domāju par tevi visu nakti
Vai to nosaukt var par tīru takti?
Ja domāju par tavām acīm, tavu vēderu un tavām…
Vai to nosaukt var par…
Ja vēlos godāt tavu skaistumu
Un kliegt zem tava loga:
Panāc šurpu
Tuvāk skaistais
Skuķi lai es
Pateikt varu
Uzvelc kedas
Gaiši zilās
Krāso acis
Tumši rozā
TU MAN PATĪC

[11.2006.]
Inteliģentās Ģimnāzistes smaids

Tik skaista tava grimase
Kāpjot rīta vilcienā
Tu esi tuvu pilnībai
Smaidot dienas niecībā

Tavā smaidā pazust mirklī
Un sajukt prātā sapņos
Tavā formā raudzīties
Līdz tā izgaist ļaužu mākoņos

Un brīžiem prātot
Kāds ir Ģimnāzistes vārds
Tad pēc daudziem gadiem apstāties
Kad aizmirsts senais piedzīvojums, atcerēties
Kāds ir Ģimnāzistes smaids

[04.2007]
Pēdējā vēlēšanās

Miers, prieks tavā pasaulē
Svaigums un maskas neklātiene tavā sejā.
Acīm pārāk sāpīgi raudzīties šajā saulē,
Bezpalīdzīgi prāts slīgst ēnotā lejā.

Visskaistākā! Visīstākā!
Tā brīvība, tavā būtībā kas mīt.
No sajūtām reizē mīļākā un nīstākā
Manu sirdi savā burvībā māk tīt.

Šī pasaule skaista kā pasaka,
Taču nav līdz galam īsta.
Klāt tās pēdējā lapa,
Un pār sapni migla tiek tīta.

Mana pēdējā vēlēšanās -
Vēl reizi redzēt tevi,
Mana pēdējā vēlēšanās -
Beidzot atbrīvot sevi.

[06.2007.]

* * *

Kad mākoņu par daudz
Pietrūkst krāsu lai pateiktu
Cik fantastiski skaisti tad izskatās

Taču mirklis slīd prom
Un tumsa piesaka nākamo
Pārvēršot formas bezveida masā

Nav vairs kur skriet
Un nav vairs ko teikt
Jo vienam bez mirkļa ir garlaicīgi

Varētu jau aiziet un sameklēt
arī tevi
Bet vienam gribēt ar tak
ir garlaicīgi

[08.2007]

* * *

Es esmu mēģinājis visādi.
To tā vienkārši un bez kaisles pateikt,
Tā vienkārši par tevi uzrakstīt.

Bet tur, kur nav nekas tik vienkārši,
Tur arī rakstīt laikam nedrīkst vienkārši.

Bet tad kā lai uzrakstu to nevienkārši,
Ka tu man patīc vienkārši?
Es, vienīgais, ko varu izdarīt -
Pateikt - tas ir īsti.

[10.2007.]

Veltījums visām smukajām meitenēm, kuras iet uz solāriju un kļūst vēl smukākas.

In Solarium

Ej, cep savu miesu
Un izcep savu prātu
In Solarium

Es klusi redzēšu kā
Aiziet tavs skaistums un prāts
In Memorium

Jums viss sajucis,
man arī…

[07.03.2008]

Un viens no senajiem laikiem… (arī pabijis draugos)

Marija 

Šķiet pret dzīvi man ir riebums
Varbūt tas ir tikai reibums
Tikai Marija man vēl dārga

Neesmu nekāds tur narkokaralis
Pat ne kārtīgs narkomāns
Tomēr kokaīns man degunā
Un zālīte man plaušās

Dzīve ira tīrais mēsls
Un es pats tāds pats
Tikai Marija man vēl dārga

Es spļauju virsū sistēmai
Un piekāšu es valdību
Man tiešām viss ir viena alga
Tikai Marija man vēl dārga

Kāds pie durvīm dauzās
Manā galvā laužās…
Tad man skatam paveras
Mātes piepampusī seja
Tā kliedz:”Kas tev stulbeni par vainu?
Vai šādi vēlies savu dzīvi beigt?”
Bet mammīt mīļo pirms tu mani ārstēt sāc
Atbildi vai tu zini kā tas ir
Ziemassvētkos dabūt saišķi žagaru
Bet dzimšansdienā kaku maisu?
Tāpēc nesienies man klāt
ES NEESMU TĀDS KĀ TU UN TĀDS KĀ TIE
Tikai Marija man vēl dārga

Un tur jau viņa nāk
Pa ceļu lejā solī seksīgā
Mana skaistā Marija…

Bet kaut kas nav kā vaig -
Viņai sejā kauns
Bet starp kājām grēks
Šķiet ka mana Marija
Nu vairs tikai lēta padauza

“Bet kas cits man atlika?
Tu tak esi jobans narkomāns
Vai maz zini ka man zem sirds tavs bandu bērns?”

Nu vai zini Marija
Laikam viss ir cauri
Tu tomēr neko nesaprati…
Man kauna nav un attaisnoties netaisos
Jo tāds kā tu es neesmu
Velns lai parauj tevi Marija
ES NEESMU TĀDS KĀ TU UN TĀDS KĀ TIE…!

[08.2006]

Nu šeit tāds neliels manu drūmāko skriceļu apkopojums. Diez kas jau nav, vismaz no tehniskā aspekta. Un “Smaidot” ir pats pats pirmais dzejolis, ko jebkad esmu uzrakstījis, ja kas. 

 “Gallery”

Es uzrakstītu dzejoli par šo mirkli,
ja tas būtu mans un līdz galam īsts…

Bet kur gan tas viss pazuda?
Kur palika eiforija saldā?
Kur palika vārdi, tik skaistie?
Kur domas, sejas un sapņi?
Kur kaut vai aplamas iedomas?

Smakojošs, iedzēris vīrs
autobusā man blakus sēž,
un nekur nav ne miņas
no tevis.

Krāsainā, skaļā diskotēkā,
lielā, pelēkā mājā
atskan sajūsmas spiedziens -
tur laikam var rezēt nedaudz atkailinātus vēderus.

Atstāj mani mierā,
Neliecies par mani ne zinis.
Kad skan Galerija, tas ir ārsts,
ĀRSTS, kas man sapņos rādās.

[12.2007.] 

* * *

Es tevi redzēju saulei krītot,
skaļi kāpjot kalnā…
Piedod, bet šķiet, ka šodien atkal
tev nāksies man to nodarīt!
Paņem manu roku, un, lūdzu, izglāb mani,
jo es atkal sev to nodarīju -
tāds emociju narkomāns…
Kāds neprāts, kur es esmu!
Kāds viltots bohēms!
Kāds viltots pavēlnieks!
Kāds šausmīgs šausmīgs idiots!
#$%^&*

[10.2007.] 

* * *

Man gribās šodien nīkt
Un sārta vīna mucā slīkt.

Dziļi spirta mucā nirt
Un tur pat arī mirt.

[11.2007.]

* * *

Smaidot

Šodien sagruva pasaule,
Bet tas jau nekas,
Ka noticis kaut kas
Tāpat neviens nemanīja,
Tik man vienam tā mānija.
Varens bija tracis,
Brūnas bija acis,
Kad, sēžot uz soliņa, runāja ar kādu,
Un kasīja kāju…
Smaidot…

[05.2006.]

* * *

Sveces deg. Vakars.
Kājas ir dubļos.
Meitene gaida, es bez atbildes,
vai tas reibums, vai kas vairāk.
Gaidu savu drosmi -
varbūt šodien, varbūt rīt.
Alkohola pilns
apskāviens ir īsts.

[01.2007.]

UZ SKOLU AR OMU

Ak skola, mana mūza,
Dvesmo mani šeit un tagad,
Galvā vienas muļķības,
Bet tā jau arī cūcība.

Ak gaiteni, mans dārgais,
Neved mani neceļos.
Kam man fiziku un ķīmiju,
Labāk parādi, kur meitenes.

Skolotājs tāds saguris,
Būs laikam nedaudz ierāvis.
Bērniem patīk labāk -
Kopā vienmēr jautrāk.

Mums pirmā dienā ņēmās stāstīt -
Skola - tā tak piramīda.
Tad nu atsēdies un padomā,
Kāda loma šai vārdu spēlē skolēnam.

Mēs tomēr ejam skolā
Vienmēr labā omā
Un latene ir matene
Bet galvā man kaķene
Es dzirdu -
Kāds jau sauc - traķene!