5 rožu pušķi

Kā jau eginators nosecināja 14.feb. ir netikai Valentīndiena, bet arī 5 rožu pušķu Dzimšanas diena.  Es šodien apkopoju to, kas noticis gada laikā 5rp aizkadrā.

• Šogad mūsu garadarbus lasīja vairāk nekā 12 000 apmeklētāju.
• Liela daļa apmeklētāju ieplūda no gūgles ar atslēgvārdiem kā:

1. Kas ir hokejs
2. Karaliskais improvizācijas teātris atsauksmes
3. Dzimšanas dienu un izlaiduma dzejoļi
4. Pokemoni eksistē?
5. Dibenu formas
6. un ne viens vien rožu un pušķu meklētājs…

• Mums ir vairāk nekā 350 komentāru, no kuriem 1% bija spams. (jep, mums tāds ar ir, taču tas tiek atkīvi nīdēts ārā)
• 40% publicēto rakstu un 25% komentāru pieder eginatoram, kas viņu arī padara par aktīvāko 5rp biedru - Congratulations!
• Kopumā pēc komentāru skaita:

1. eginators - 25%
2. ursvamp - 19%
3. fleedermausiic - 9.7%
4. supermarta - 9.4%
5. R. - 7%

• He he  - un šķiet, ka nesen te iemaldījās kāda porno zvaigzne. Savdabīgākā e-pasta balvu saņem: stripaina.zebra [at] xxxl.com īpašniece. Uzmanību: Mājaslapa xxxl.com nav droša atvēršanai darbā.

Nu, laikam ir…

Tad,

Drūmums šodien virsū nāk
un veldzē sirdi
no sakarsētām iekārēm.

Bet acīm miera nav,
tās pašas atrod dzirksteles
un samet pilnu sirdi.

Var jau nodzēst citas,
bet no tās vienas
vienmēr sanāk ugunsgrēks.

Vispār jau tas skricelītis tikai tā. Kaut kas daudz piemērotāks valentīndienai man šķiet šis (atzīšos, aizņemts no kādas galerijas draugos. Bet, jau atkal, žēl tādu nepopularizēt):

Tāpēc jā, priecīgu jums šo dienu!

Tā es mācos ekonomiku. Lasīju mācību grāmatu universitātei un atradu dažas interesantas lietas.

Tēmā par tirgus nepilnībām, kad runa ir par pozitīvajiem un negatīvajiem ārējiem efektiem (nav nemaz svarīgi šajā gadījumā, kas tie tādi ir) autore pozitīvam ārējam efektam ražošanas jomā piedāvā šādu piemēru: (citāts) hidroelektrostacijas aizsprosta būve: šāds aizsprosts kontrolē ūdens līmeni tiem, kas dzīvo lejup pa straumi, un/vai veido gleznainu ūdens krātuvi, kas ir saistoša no atpūtas viedokļa.
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Hidroelektrostacijas aizsprosta būve: šāds aizsprosts kontrolē… pie velna, kādas muļķības, un/vai veido smakojošu, betona sienu ieskautu ūdens blāķi, nemaz nerunājot par postu, ko tas nodara ainavai un zivīm.

Tēmā par Jaunās ekonomikas laikmetu autore runā par galvenajām šī laikmeta iezīmēm, un kā vienu no tām min „uz zināšanām balstītu ekonomiku” un „izglītotu cilvēku”, kam seko (citāts): Turklāt būtu lietderīgi valstiskā līmenī risināt uzņēmīguma kompetences (uzņēmējspēju) attīstību jauniešiem jau no mazotnes visos izglītības sistēmas līmeņos…
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Turklāt būtu lietderīgi jauniešiem jau no mazotnes visos izglītības sistēmas līmeņos mācīt būt materiālo vērtību dievinošiem naudas grābējiem.

Tēmā par ražošanas organizāciju, konkrēti par uzņēmumu līdzekļiem rakstīts sekojošais: (citāts) Mūsdienās īpaši svarīga loma ir tādiem nemateriāliem uzņēmuma līdzekļiem kā patenti, licences, autortiesības, preču zīmes, izdevumi pētniecības darbiem. Jaunās ekonomikas apstākļos veidojas nemateriālo vērtību pieauguma tendence.
Manas smadzenes šo informāciju automātiski uztvēra šādi: Mūsdienās īpaši svarīga loma ir tādiem… bla bla bla… Jaunās ekonomikas apstākļos tiek darīts viss iespējamais, lai jebkuru nemateriālo vērtību padarītu par materiālo, respektīvi – par naudas grābšanas līdzekli.

P.S. Tas tā, humoram. Bet katrā jokā daļa patiesības. Tāpēc, mīļie cilvēki, neļaujieties sevi tik viegli apmuļķot ar gudrām, liekulīgām muldēšanām, bet padomājiet, ko patiesībā šie vārdi nozīmē.

Šī sadaļa, tāpat kā visa šī saite (tikai vēl vairāk) paredzēta vienam mērķim - 5 ROŽU PUŠĶIEM, jeb, citiem vārdiem, lai padarītu dzīvi interesantāku.

22.0ktobris, 2008. gads.

Pēdējā laikā ar cilvēkiem biežāk notiek dīvainas lietas. Konkrēti  - šīs pēdējās trīs dienas.

            Aizvakar bija tāds atgadījums: braucu autobusā, kas nebija sevišķi pilns, tikai daži cilvēki stāvēja kājās. Viens no kājās stāvētājiem bija puika, astotklasnieks no 3. Vidusskolas (šo info. zinu  no agrāk nejauši noklausītām sarunām). Tātad, šis puika stāvēja visu laiku pie pašām durvīm, tā it kā gribētu kāpt ārā. Nu, parasti neviens tā nedara, bet viņš darīja, pie tam turpināja tā stāvēt arī tad, kad jau bija atbrīvojušās dažas sēdvietas.

            Un tad notika tas gadījums – ārā kāpt savajadzējās onkulim, kurš man pēc skata jau šķita nedaudz dīvains, bet, nu, nekas sevišķs. Taču, kāpjot ārā pa durvīm, pie kurām turējās puika, onkulis teica: „Bļe, ko tu te stāvi? Ej sēdi! Kas, tev smadzenes… ?” Beigas es nesaklausīju.

            Vakar braucu mājās ļoti pilnā autobusā. Tas bija viens no tiem autobusiem, kuriem pašā priekšā ir tāds dīvains krēsls – viens, bet tāds pusotru vietu plats – ne šis ne tas. Tajā bija apsēdusies sieviete un brīvajā pusvietiņā nolikusi somiņu. Blakus stāvēja pavecāka tante, kas ar vien pieaugošā tonī kaut ko runāja krieviski. Sākumā man likās, ka tas ir strīds pa telefonu, bet tad ievēroju, ka tante runā ar sēdošo sievieti. Sarunas sākumu es nebiju dzirdējis, bet, cik varēja saprast, tantes mērķis bija apsēsties blakus sievietei. Sākumā viņa runāja kaut ko par somiņām, bet beigās, jau iekarsusi, par dibenu formām, izmēriem un pat nosauca sievietes dibenu par „jūsu skaisto persiku”. To visu viņa darīja skaļi, un tad, iekārtojusies blakus sievietei, vairākas reizes tīši tai spiedās virsū, gandrīz iesēzdamās klēpī. Vēl tad tantuks nevarēja rimties, un, jau ērti iekārtojies, pavēstīja visam autobusam, ka viņai ir 56. izmērs.

            Šodien es redzēju kā divi cilvēki nokrīt. Bet tā kārtīgi nokrīt, nevis vienkārši paklūp.

            Pirmais bija kāds pavecāks onkulis, kas aizķērās aiz apmales, gribēdams šķērsot ielu. Cilvēki viņam uzreiz palīdzēja, un viss bija labi. Otrā bija kāda sieviete vai meitene ar kupliem matiem. Tas notika tunelī pie Stockmann – es dzirdēju īsu, bet skaļu kliedzienu, un paskatījies, redzēju uz trepēm sedošu sievieti, kas pētīja sava augstpapēžu zābaka papēdi.

Patiesums

Vislabāk izkoptā māka
ir māksla būt mākslīgam,
bet patiesumu -
to drīz tikai fotografijas rādīs.

Un skumjas acis to skatīs
kā lielu dārgumu,
kas izlaists
tik vieglprātīgi no rokām.

Bet kaimiņu Džons pasmiesies
par šo bērnišķīgo naivumu
un aizies
uz virtuālo randiņu.

 * * *
Jutība.

Cik gan nav gribēts jau.
Izplaukt!
Just, kā pavasaris klāt.

Un tomēr.
Neko tu viņai nepadarīsi…
Ja pati rokā nedosies,
nekad to nenotversi.

Vēl trakāk iet tādiem kā man.
Tādiem, kam gribēt sanāk labi,
bet ar darīšanu švaki.
Kas nekad nepasaka meitenei,
kas skaista tā kā roze,
ka viņa ir tā kā puķe.

Un ka ļoti ļoti gribas
izstaigāt katru ielu Vecrīgā
ar viņas roku savējā.

09.2008.

Lūk, kas sanāca, kad pēc gandrīz 3 mēnešus gara beziedvesmas perioda biju tik “nogribējies”, ka ļāvos nedaudz neiespringt uz orģinalitāti. Šitais tāds vienkāršs un, vispār, tā notiek, kad par daudz ravē. Stundām tik sēdēt un sēdēt nebeidzamā nezāļu jūrā. Un pēc divām nedēļām viņas ir atpakaļ, bet stūlbā zāle nedīgst un nedīgst, maita tāda. Un tad man apnika, jo nav godīgi - pagalmā tik daudz nezāļu, un zāles tik maz, bet man apkārt zāle un puķes tik daudz, bet nezāļu nav.
 

 Nezāle

Man vajag, lai tu ieaudz manī kā nezāle
Tik dziļi un ar spēcīgu sakni,
Ka nevar tik viegli tevi ārā dabūt.

Tu pārņemtu un iznīdētu visus
Skaistos, tīros un pareizos ziedus
Un augtu pati viņu vietā.

Gan jau tevi ravētu, un raustītu
Tavas lapas un necilos ziedus
Ka tu atkal un atkal (no jauna) manī augtu.

Goda vārds, tu būtu vienīgā manā pļavā,
Ja vien izdarītu pašu galveno, ko nezāle dara -
Proti, iesētos pati.

[10.06.08]

Tad tuvā pavasarī, kad ceriņkrūms ar smaržu pilda,

pavasars’ ar sauli silda,

mēs māsim roku Hanzai savai un sumināsim to tālai slavai!

Pavasaris? Ir. Tuvojās jau vasara.. Ceriņkrūmi? Ir. Skolas teritorijā esošie, jau pamazām sāk plaukt un smaržot. It īpaši pēc lietus. Saule? Ir. Kad redzi, ka ārā uz soliņa pie kafejnīcas logiem ar vien retāk sanāk apsēsties, jo ar katru grādu plusā nāk klāt kāds ”saulītē sildīties” gribētājs. Vai mājam ar roku jau Hanzai savai? Drīz. Neaptverami drīz. Vai suminām to tālai slavai? To redzēsim un uzzināsim tik tad, kad jau oficiāli būsim Rīgas Hanzas vidusskolas absolventi, ar atestātu un diplomu rokās.

Es atceros, ka pagājušogad tieši ap šo pašu laiku es skatījos uz iepriekšējiem absolventiem, jautāju: „Kāda ir sajūta? Gatavi eksāmeniem un izlaidumam?” un domāju: „Pēc gada mēs (šī gada 12tie) būsim viņu vietās..” bet tas vēl šķita.. tālu. „Tālu” pārvērtās par „ātri”, un tagad šis brīdis ir pienācis- esam visu iepriekšējo gadu absolventu vietās. Un pēc mums būsiet visi jūs- RHV skolēni, kuriem vēl vismaz gads ir jāstaigā skolas gaitā. Es atceros, ka daži piefiksējām sev gada sākumā galvā domu: „Izbaudi! Tas taču ir pēdējais SKOLAS, vidusskolas gads. Jūs esat paši lielākie te! Beidzot! Ej, mācies, izmanto un izbaudi it visu, ko skola tev vēl dod. VAIRĀK tā nebūs..” Bet, protams, ka šī gada laikā doma pazibēja, pie tās mēs neturējāmies.. Laiku pavadījām, protams, daudz ko izbaudot. Arī privilēģijas, ka esi no vecākās klases… Gan skolotāju, gan direktora attieksmi jau kā pret pieaugušiem līdzcilvēkiem, gan „bez rindas” opciju kafejnīcā, kur tevi jau atpazīst un mīļi sagaida/sveicina katru dienu Andris un Veriņa, gan to, ka esi iemācījies piekopt mazliet brīvāku režīmu un neiespringt par lietām, kuras uztrauca tad, kad vēl nebijām tik bezkaunīgi aprēķinātāji par to, ko tad mums īsti vajadzēs no skolas zināšanām.. 

Katrā ziņā viens nu ir skaidrs- katrs nākamais skolas gads, kas pietuvina pamazām absolvēšanai, paiet ar vien ātrāk un nemanāmāk. Bet pats labākais, manuprāt, ir tas, ka tev pat nav skumji par to. Protams, skumjais brīdis būs. Tādi būs vismaz divi- 23.maijs, pēdējais zvans, un 20.jūnijs, izlaidums. Bet pagaidām, manuprāt, īsti vēl neapzināmies to, cik tuvu esam skolas gaitu beigām, tāpēc arī neskumstam pa īstam. Varbūt pat labi- godam izbaudām vēl tās kripatiņas no bezrūpības un siltuma, ko mums sniedz Hanzas sienas. Jo cilvēks taču apzinās tikai to, kas viņam ir, tikai tad, kad tā vairs nav.

Un uz iedvesmojošas un pozitīvas nots skaņām- saņemamies, saņemamies vēl to mazumiņu, kas mums priekšā! VISI Hanzieši! Kā arī.. It īpaši mēs, absolventi, un, protams, arī pus ceļa absolventi- 9tie! Drosmei- 12tie, esmu padzirdējusi no iepriekšējiem absolventiem, ka tie eksāmeni NAV nemaz tik drūmi, kā mums skolotājas iestāsta.. un, 9tie, arī jūsu eksāmeni nav mirstamā kaite- apsolu- been there, done that! 

12 gadi nav nemaz tik ilgs laika periods. Baudiet, Hanzieši, visu, ko sniedz skolas gaitas kā tādas, it visu, ko jums šī skola sniedz, esiet lepni, ka esat tieši šīs skolas absolventi un skolēni, jo mēs ESAM kā liela ģimene, kas daudzās skolās ir retums. Es lepojos ar to, ka šos 12 gadus esmu pavadījusi tieši šeit un nekur citur. Novēlu jums arī izjust šo lepnuma sajūtu!

Līdz izlaidumam..

Trīs skriceļi angliski.

Muse for one night

I’m a dreamer, I’m believer
And you’re so pretty
A fantastic muse for just one night

In a dress of white and silver
With a grace of princess
You’re a truthful joy for poet’s eye

I have seen a muse for one night
The one I won’t forget so soon
The one too good to be true

[08.2007.]

Aizdedz savu cigareti

This winter is cold
This feeling is bliss
A creature of bitter and joy

Your dreadful presence takes my breath
A glorious sun makes morning to shine
The moment has finally came

No one’s here to interrupt
A space in time for two of us
So hurt me in the soul

Watch me swallow all the pain
And keep me quiet till the end
I will like you all the same

[05.2007.]

Extended use of words

To dream a dream
is so beautiful
Never real, always mine

But there is always
World in between
Always real, never mine

But I belive in fantasy
And I don’t need a world
If I can have a dream…a real…

[08.2007.]

aiz loga līst
un auksta saule
skrāpē
aplupušo lazdu riekstu
sausās čaumalas
vējšs pārsāla
savu vīriešu zapti
muļķīgs sārtums
iezogas putna spalvās
raupjie pirksti tiecas pret zemi
lauztās sirdis triecas
pret zemēm
manām

 Un te nu ir manējie par tādu lietu, ko laikam mēdz saukt par mīlestību. Pats es īsti nezinu, kas tā ir par lietu, tāpēc droši saukt to par mīlestību nevaru. Drīzāk jau īslaicīga iekāre. Nu katram no tiem (dzejoļiem) ir savs mazs, murgains stāstiņš, un lielākoties tie visi ir veltījumi kādām, kuras to nekad neuzzinās…

Skaistākā nakts

Uz ceļiem
Zem tava loga.

Tā bija skaistākā diena,
Kad ieraudzīju tevi.

Un tagad, zem tava loga,
Lūdzu nesaki, ka tā bija pēdējā…

Jo man atlicis vēl daudz dienu,
Bet tikai tu vari padarīt kādu no tām
Par skaistāko…

Kad tavas lūpas skārs manas
Nevajadzēs pat acis,
Lai nosauktu to dienu
Par skaistāko…

Un kad mums apkārt viss izzudīs
Un tu būsi mana pasaule
Un es būšu tavējā
Būs tikai mīlestība
Un tā naksts kļūs
Par skaistāko…

[10.2006.]
Tuvāk tev

Un
Nu es zinu vienu lietu
To kas līst pār mani katru dienu

Tagad zinu vienu lietu
To kas tuvāk tev
To kas līst pār mani katru dienu

Panāc tuvāk
Skaistais skuķi
Lai es varu
Pateikt vienu…
Pateikt vienu lietu
To kas tuvāk tev
To kas līst pār mani katru dienu

Ja domāju par tevi visu nakti
Vai to nosaukt var par tīru takti?
Ja domāju par tavām acīm, tavu vēderu un tavām…
Vai to nosaukt var par…
Ja vēlos godāt tavu skaistumu
Un kliegt zem tava loga:
Panāc šurpu
Tuvāk skaistais
Skuķi lai es
Pateikt varu
Uzvelc kedas
Gaiši zilās
Krāso acis
Tumši rozā
TU MAN PATĪC

[11.2006.]
Inteliģentās Ģimnāzistes smaids

Tik skaista tava grimase
Kāpjot rīta vilcienā
Tu esi tuvu pilnībai
Smaidot dienas niecībā

Tavā smaidā pazust mirklī
Un sajukt prātā sapņos
Tavā formā raudzīties
Līdz tā izgaist ļaužu mākoņos

Un brīžiem prātot
Kāds ir Ģimnāzistes vārds
Tad pēc daudziem gadiem apstāties
Kad aizmirsts senais piedzīvojums, atcerēties
Kāds ir Ģimnāzistes smaids

[04.2007]
Pēdējā vēlēšanās

Miers, prieks tavā pasaulē
Svaigums un maskas neklātiene tavā sejā.
Acīm pārāk sāpīgi raudzīties šajā saulē,
Bezpalīdzīgi prāts slīgst ēnotā lejā.

Visskaistākā! Visīstākā!
Tā brīvība, tavā būtībā kas mīt.
No sajūtām reizē mīļākā un nīstākā
Manu sirdi savā burvībā māk tīt.

Šī pasaule skaista kā pasaka,
Taču nav līdz galam īsta.
Klāt tās pēdējā lapa,
Un pār sapni migla tiek tīta.

Mana pēdējā vēlēšanās -
Vēl reizi redzēt tevi,
Mana pēdējā vēlēšanās -
Beidzot atbrīvot sevi.

[06.2007.]

* * *

Kad mākoņu par daudz
Pietrūkst krāsu lai pateiktu
Cik fantastiski skaisti tad izskatās

Taču mirklis slīd prom
Un tumsa piesaka nākamo
Pārvēršot formas bezveida masā

Nav vairs kur skriet
Un nav vairs ko teikt
Jo vienam bez mirkļa ir garlaicīgi

Varētu jau aiziet un sameklēt
arī tevi
Bet vienam gribēt ar tak
ir garlaicīgi

[08.2007]

* * *

Es esmu mēģinājis visādi.
To tā vienkārši un bez kaisles pateikt,
Tā vienkārši par tevi uzrakstīt.

Bet tur, kur nav nekas tik vienkārši,
Tur arī rakstīt laikam nedrīkst vienkārši.

Bet tad kā lai uzrakstu to nevienkārši,
Ka tu man patīc vienkārši?
Es, vienīgais, ko varu izdarīt -
Pateikt - tas ir īsti.

[10.2007.]